[Fizioloģija] – zinātne par dzīvības norisēm organismā

1Sirds toņi

Izšķir:

1. 
   1. (pirmo) jeb sistolisko toni – to rada atrioventrikulāro vārstuļu aizvēršanās + kambaru muskulatūras sasprindzinājuma vibrācija + pusmēness vārstuļu atvēršanās.
   Tonis – stiepts, dobs, zems.
   
2. 
   2. (otro) jeb diastolisko toni – to rada vibrācijas, kas sākas, aizveroties pusmēness vārstulēm.
   Tonis – īss, augsts.
   

Sirds toņus var saklausīt, reģistrēt un grafiski attēlot ar fonokardiogrammu.

Pēc toņiem var spriest:

• 
  Sirds vārstuļu darbību;
  
• 
  Sirds darbības ritmu;
  
• 
  Frekvenci.
  

2Elektrokadriogrāfija

Uzbudinātais sirds apvidus ir elektronegatīvs, salīdzinot ar neuzbudināto apvidu.

Šo potenciāla starpību var konstatēt un pierakstus sauc par elektrokardiogrammu (EKG).

Elektrodus var pievienot sirdij, ķermeņa virsmai, jo potenciāla starpība, kas rodas sirdī, elektriskā lauka veida izplatās pa visu ķermeni.

[Elektrokardiogrāfs] – aparāts, kas sirds biopotenciālu pastiprina un pieraksta līknes veidā.

2.1Elektrogrāfa novadījumi

1. 
   Novadījumi no ekstremitātēm;
   
2. 
   Novadījumi no krūšu kurvja
   

1. 
   Vienpola – viens elektrods aktīvs; otrs – indiferents (neitrāls).
   
2. 
   Divpolu – abi elektrodi ir aktīvi.
   

2.1.1Divpolu novadījums

Standarta novadījumi I, II, III:

• 
  I standarta novadījums – labā roka / kreisā roka
  
• 
  II standarta novadījums – labā roka / kreisā kāja
  
• 
  III standarta novadījums – kreisā roka / kreisā kāja
  

2.1.2Unipolārais novadījums

Lai novadītu EKG pēc vienpola novadījuma no krūšu kurvja, aktīvo elektrodu novieto uz krūšu kurvja sieniņas noteiktās vietās.

Šo novadījumu apzīmē ar [V] un ar cipariem V₁ – V₆, kas raksturo elektrodu novietojuma pozīcijas.

• 
  V₁, V₂ – labā kambara elektriskā aktivitāte
  
• 
  V₃ – kambaru starpsienas elektriskā aktivitāte
  
• 
  V₄, V₅, V₆ – kreisā kambara elektriskā aktivitāte.
  

Krūšu kurvja novadījumi ļauj vieglāk noteikt bojājumus (lokalizēt konkrētu vietu) miokarda infarkta un citos gadījumos.

Visraksturīgākā EKG forma ir redzama II standarta novadījumā

Atkarībā no punktiem, no kuriem novada EKG, tās līknes forma un zobu voltāža atšķiras.

EKG ir atkarīga no cilvēka vecuma, sirds stāvokļa, ķermeņa uzbūves u.c. faktoriem.

II standarta novadījums

2.1.2.1Pastiprinātie vienpolu novadījumi

[aVL] – aktīvais elektrods ir pie kreisās rokas

[aVF] – aktīvais elektrods ir pie kreisās kājas.

2.1.3Elektrokardiogrammas zobu apzīmējumi

P, R, T – (+) zobi

Q, S – (-) zobi

Novērtējot EKG ir jānosaka:

• 
  Zobu virziens
  
• 
  Zobu amplitūda (voltāža, ko aprēķina milivoltos mV)
  
• 
  Platums (ilgums) sekundēs
  
• 
  Forma un attālums jeb intervāls starp atsevišķiem zobiem.
  

Pēc sirds cikla nosaka:

1. 
   Sirds ritmu.
   
2. 
   Cikla biežumu.
   
3. 
   Periodiskumu.
   

[Q-R-S-T] – atspoguļo uzbudinājumu kambaros. To sauc par kambaru kompleksu jeb elektrisko sistoli (tā vienmēr ir garāka par mehānisko sistoli).

Tieši uzbudinājumu kambaros atspoguļo [Q-R-S].

[T] zobs atspoguļo re-polarizāciju. Tas ir vismainīgākais zobs, kas mainās fizioloģisku faktoru ietekmē.

Re-polarizācija ir atkarīga no vielmaiņas norises ātruma, kvalitātes.

Pēc EKG var spriest par vielmaiņu miokardā. Netiešs rādītājs ir T zoba amplitūda. Pasliktinoties vielmaiņai – T zoba amplitūda samazinās.

EKG atspoguļo:

1. 
   Sirds ritma traucējumus.
   
2. 
   Tahikardiju.
   
3. 
   Bradikardiju.
   
4. 
   Aritmiju.
   
5. 
   Miokarda hipoksiju (O₂ trūkumu).
   
6. 
   Miokarda infarktu.
   

3Sirds regulācijas mehānismi

Izšķir 3 mehānismus:

1. 
   Miogēnā regulācija – saistīta ar muskuļu šūnām (muskuļa šūnu iestiepuma pieaugums palielina saraušanās spēku).
   
2. 
   Humorālā regulācija – to nodrošina bioloģiski aktīvas vielas, kas cirkulē cilvēkam asinīs:
   
   1. 
      Adrenalīns – pie simpātiskās nervu sistēmas;
      
   2. 
      Acetilholīns – pie parasimpatiskās nervu sistēmas.
      
   3. 
      Elektrolīti
      
   4. 
      Vairogdziedzera jodu saturošie hormoni – paātrina sirdsdarbību, palielina miokarda saraušanās spēku un ātrumu.
      
3. 
   Neirālā regulācija – strauji maina sirdsdarbību. To iedala:
   
   1. 
      Ekstrakardiāli neirālās regulācijas mehānismi – piedalās CNS.
      
   2. 
      Intrakardiālie neirālās regulācijas mehānismi – autoregulācijas mehānisms, darbību nodrošina Intrakardiālā nervu sistēma.
      

3.1Ekstrakardiālā neirālā regulācijas sistēma

Ekstrakardiālās šķiedras iedalās:

1. 
   Aferentās šķiedras – no sirds uz CNS
   
   1. 
      Nervus vagus (klejotājnervs) – vada uzbudinājumu uz iegarenajām smadzenēm.
      
   2. 
      Spinālie nervi – vada uzbudinājumu uz muguras smadzenēm.
      
2. 
   Eferentās šķiedras – no CNS uz sirdi.
   
   1. 
      Simpatiskās – šķiedras vada uzbudinājumu no muguras smadzenēm uz sirdi (pa vidu tam ir zvaigžņveida ganglijs). Šķiedru galos izdalās adrnelīns.
      
   2. 
      Parasimpatiskās – vada uzbudinājumu no iegarenajām smadzenēm nervus vagus sastāvā uz sirdi. Beidzas pie intrakardiālā ganglija. Šķiedru galos izdalās acetilholīns.
      

[Karotides sinuss] – vieta, kur miega artērija sadalās iekšējā un ārējā.

Aortas loka un karotides sinuss ir refleksogenas zonas, kas ierosina:

1. 
   Reflektoriskas sirdsdarbības izmaiņas.
   
2. 
   Asinsvadu tonusa izmaiņas – ietekme uz asinsspiedienu.
   
3. 
   Elpošanas izmaiņas.
   

Reflektoriskās sirdsdarbības izmaiņas, kuras rada impulsi, kas atrodas sirdī vai lielajos asinsvados, sauc par sirds pašrefleksiem, jo receptors un efektors (izpildorgāns) atrodas vienā asinsrites sistēmā.

3.2Intrakardiālā neirālā regulācijas sistēma

Izšķir 2 intrakardiālās regulācijas mehānismus:

1. 
   Adrenerģisko – tas ir jūtīgāks, darbojas jau pie neliela sirds sieniņu iestiepuma.
   Adrenerģisko šķiedru galos izdalās adrnelīns, noradrenelīns. Sirds darbība tiek paātrināta, pastiprināta.
   
2. 
   Holinerģiskais – darbojas pie liela sieniņu iestiepuma. Šķiedru galos ir Acetilholīns. Palēnina un pavājina sirds darbību.
   

4Sirds svešrefleksi

4.1Golca reflekss

4.2Sirds – acs reflekss (Anšera – Danīnī reflekss)

4.3Nosacījuma refleksi

4.4Beznosacījuma refleksi

5Hemodinamika

No asinsspiediena, asinsvadu pretestības ir atkarīga asins pieplūde orgāniem un asins plūsma asinsrites sistēmā.

Nepārtrauktu asins plūsmu uztur sirds muskuļu darbības radītais spiediens.

Pretestība asinsrites sistēmā ir atkarīga:

• 
  No asins viskozitātes.
  
• 
  No asins vadu dimensijas (garums, diametrs).
  
• 
  No asins vadu sienu īpašībām (pretestība, kontraktilitāte).
  

Diametrs – mainīgs.

Viskozitāte - ~konstanta.

Jo lielāka asins viskozitāte, asinsvads garāks, šaurāks, jo lielāka pretestība.

[Viskozitāte – stingrība – iekšējā berze] – atkarīga no plazmas un formelementu daudzuma attiecības.

Viskozitāte ir lielāka, ja:

• 
  Plazmā ir vairāk olbaltumvielu;
  
• 
  Palielinās formelementu daudzums.
  

• 
  5-6x lielāka par ūdens viskozitāti,
  
• 
  2x lielāka par plazmas viskozitāti.
  

Izšķir:

• 
  Perifērā pretestība – to rada arteriolas, sīkās artērijas.
  
• 
  Elastīgā pretestība – to rada aorta un lielie asinsvadi.
  

6Asinsspiediens

Izšķir:

• 
  Arteriālo spiedienu.
  
• 
  Venozo spiedienu.
  
• 
  Kapilāro spiedienu.
  

Nosaka spiedienu, ar kuru no ārpuses var aizspiest asinsvadu. Izmanto manometrus. Izsaka mm/Hg.

Jo lielāks spiediens asinsvadā, jo lielāks spēks jāpieliek no ārpuses, lai pārtrauktu asins plūsmu.

Izšķir:

• 
  Sistolisko – max 110 – 130 mm/Hg.
  
• 
  Diastolisko – min 60 – 80 mm/Hg.
  

Sistolisko var pazemināt. Diastolisko pazemināt praktiski nevar.

Vesela cilvēka asinsspiediens ir pastāvīgs. Mainās īslaicīgi – stresa, slodzes ietekmē.

Ja asinsspiediens ir paaugstināts – hipertensija / hipertonija.

Ja asinsspiediens ir pazemināts – hipotensija / hipotonija.

Arteriālā spiediena lielumu nosaka 2 galvenie faktori:

1. 
   Asiņu daudzums, ko sirds izgrūž arteriālā sistēmā.
   
2. 
   Arteriālās sistēmās pretestība – perifērā, elastīgā.
   

7Arteriālais pulss

7.1Ko var noteikt iztaustot pulsu

• 
  Pulsa sitienu biežumu.
  
• 
  Sirds saraušanās biežumu vienā minūtē.
  
• 
  Cik spēcīgi sirds saraujas;
  
• 
  Vai tā darbojas ritmiski vai ir aritmija.
  

7.2Artēriju pulsa reģistrācija jeb sfigmogramma

Sfigmogrāfs – aparāts, kas reģistrē artērijas pulsu, to no mehāniskām svārstībām pārvērš elektriskajos signālos, pastiprina un pārvērš atpakaļ mehāniskos.

7.3Centrālā sfigmogramma - kur nosaka

• 
  Miega artērijas;
  
• 
  Zematslēgas artērijas;
  
• 
  Deniņu artērijas;
  
• 
  Spieķa kaula artērijas.
  

7.4Sfigmogrammas (centrālās - miega artērija), līkne (daļas - ko, kas nozīmē)

B – beidzas straujā asiņu izgrūšana no kreisā kambara un sākas lēnā asiņu izgrūšana.

C – beidzas kambaru sistole un asiņu izgrūšana; atbilst pusmēness vārstuļu aizvēršanas sākums.

I – vārstuļu pilnīga aizvēršanās.

D – diakrotiskā viļņa virsotne

Pēc D – līkne lēni slīd uz leju līdz nākošajam A, jo spiediens artērijā samazinās.

7.5Dikrotiskais vilnis (materiālā pārzīmēt no klades)

Dikrotiskais vilnis

7.6Pulsa viļņa izplatīšanās ātrums (PVIĀ) - starpība starp centrālo un perifēro pulsu, asins vadu elastība

PVIĀ nosaka pēc divām sinhroni pierakstītām sfigmogrammām no artērijām, kas atrodas dažādos attālumos no sirds.

8Asinsrite vēnās

Venozie asinsvadi pilda galvenokārt asiņu tilpumkrātuvju uzdevumu.

Asinsrites venozajā ceļā ir ieslēgti arī visi lielākie asiņu uzkrājēji orgāni jeb asiņu depo.

8.1Kas veicina asins atgriešanos pa vēnām atpakaļ sirdī

• 
  Skeleta muskuļu kontrakcijas: muskuļi spiež uz vēnām  asinis tiek spiestas sirds virzienā, bet vēnu vārstuļi neļauj tām plūst atpakaļ.
  
• 
  Elpošanas kustības – ieelpas laikā palielinās asiņu pieplūde krūšu dobuma vēnās un sirdī.
  
• 
  Sirds sūcējdarbība sakarā ar kambaru saraušanos un lielo artēriju pulsāciju – artēriju pulss masē vēnas, veicinot tajās asiņu plūsmu.
  

8.2Vēnas pulsa līknes ir flebogrammas

Cilvēkam parasti reģistrē jūga vēnas flebogrammu.

Kad asiņu pieplūde sirdī pasliktinās, asinis uzkrājas sirdij tuvajās vēnās, to tilpums palielinās un flebogrammā reģistrējas augšupejošā daļa.

Tajā sirds cikla fāzē, kad asiņu ieplūde sirdī uzlabojas, vēnas iztukšojas, to tilpums samazinās un flebogrammā reģistrējas lejupejošā daļa.

9Asinsvadu tonusa regulācija

9.1Neirālā regulācija

9.1.1Vazomotorie nervi

9.1.1.1Asinsvadu sašaurinātāji – vazokonstriktori

Šie nervi nosaka asinsspiediena lielumu.

9.1.1.2Asinsvadu paplašinātāji – vazodilutatori

Tiem nav toniskās aktivitātes.

Šo šķiedru galā izdalās acetilholīns.

9.1.2Vazomotorais centrs

9.1.2.1Muguras smadzenēs

9.1.2.2Iegarenajās smadzenēs – 2 daļas

9.1.2.2.1Depresorais lauks

To sauc arī par Vazodilatatoru daļu.

9.1.2.2.2Presorais lauks

To sauc arī par vazokonstrikotru daļu.

9.1.2.3Asinsvadu refleksogēnās zonas – karotīdes sinuss un aortas loks

Karotīdes sinuss un aortas loks tiek saukti par asinsvadu refleksogēnajām zonām.

Uzbudinājums no aortas loka un karotīdes sinusa receptoriem pa asinsvadu aferentajiem nerviem nonāk iegarenajās smadzenēs, kur atrodas vazomotorais centrs.

9.1.2.3.1Baroreceptori - saistīti ar spiedienu

No šiem receptoriem sākas aferentais nervs, kas nosaukts par depresoro nervu, jo šī nerva impulsu ietekmē rodas depresora reakcija jeb asinsspiediena pazemināšanās.

Baroreceptori atrodas arī karotīdes sinusa sienā, kas atrodas vietā, kur kopējā miega artērija zarojas ārējā un iekšējā miega artērijā. Arī šos baroreceptorus kairina karotīdes sinusa iestiepums.

9.1.2.3.2Ķīmijreceptori

Ķīmijreceptori atrodas:

• 
  Aortas ķermenītī
  
• 
  Karotīdes ķermenītī.
  

Ķīmijreceptoru adekvātais kairinājums ir asins gāzu daudzuma maiņa, sevišķi ogļskābās gāzes koncentrācijas palielināšanās.

9.1.2.4Ķīmiskā regulācija - asinsvadu šķērsgriezumu (lūmenu) maiņas vielas

9.1.2.4.1Asinsvadu sašaurinātāj vielas

Adrenalīns.

Vazopresīns.

Angiotensīns.

Serotonīns (sīko asins vadu sašaurinātājs).

Ogļskābā gāze.

Endotelīns.

9.1.2.4.2Asinsvadu paplašinātāj vielas

Histamīns.

Nelielās devās – adrenalīns.

Prostaglandīns.

Ogļskābā gāze (dažreiz).

Endoteliālais asinsvadu paplašinātāj faktors.